Saab 99L
Posted: Sun Oct 07, 2012 11:52 pm
Saab 99L MY1973
Vēsture.
No 1973.-2003. gadam tā ir bijusi pie viena saimnieka, kad saimnieks šo pasauli atstājis, auto septiņus gadus nostāvējis garāžā nekustināts. 2010.gadā tas tomēr tika izkustināts un to uz nepilnu gadu savā īpašumā pārņēmis kāds ģimenei tuvs paziņa. Iemeslu, kāpēc tas pie viņa ir bijis tik neilgu laiku tā arī nesapratu, bet tad šis auto nokļuva nākošā saimnieka rokās no kura to nopirku arī es. Arī šis pēdējais saimnieks Magnus ir bijis tuvu stāvošs paziņa pirmajiem saimniekiem un ne tikai, viņš ir liels Saab entuziasts un oficiāls Zviedrijas Saab kluba biedrs.
Pie viņa šis auto sabija gandrīz divus gadus, bet sakarā ar dzīvesvietas un prioritāšu maiņu viņš ir spiests automašīnu pārdot.
Pats pārsteidzošākais un vērtīgākais jau laikam ir tas, ka ir pilnībā dokumentēts katrs mazākais remonts no 1973.-2003.gadam!
Kā pie šī fantastiskā auto nokļuvu es...
Nav noslēpums, ka daudzi no mums bieži vien iemet acis Zviedrijas tirgū iekš blocket.se, bet retais no mums kādreiz saņemas un kaut ko arī atved. Arī man tas prasīja krietnu laiku, bet ieraugot šo sludinājumu un ātri apspēlējot galvā visus par un pret, nostrādāja klikšķis un sapratu, ka vajag beidzot saorganizēties.
Sākums ar zviedru nebija rožains, jau pie pirmās telefona sarunas man nācās pasvīst un iekarot viņa uzticību, jo jau sludinājuma tekstā tika minēts, ka tas tiks atdots tikai labās rokās (nekādu folkreisu vai domu par donoru) un kaut kāds mistisks zvans no Latvijas sākumā nepavisam tāds nešķiet.
Sūtīju viņam linkus, kur rādīju savas bildes Facebook, kluba lapā utt. Kad viņš ieraudzīja, ka esmu Latvijas Saab Kluba biedrs un pats braucu ar Saab 900 turbo, viņa attieksme izmainījās un viņš, lai arī sākumā negribēja auto izlaist no Zviedrijas, piekrita.
Momentā tika pieslēgti visi, kas varētu palīdzēt, īpaši jāpateicas manam zviedru draugam Sorenam, kurš pilnībā uzņēmās sakārtot uz sevi visus dokumentus tā, lai es varētu tikai aizbraukt līdz automašīnai, parakstīties un braukt mājās.
Vienojāmies, ka pārējos dokumentus sakārtosim pa pastu. Arī automašīnas pārdevējs jutās daudz drošāk kārtojot dokumentus ar savas tautības pārstāvi ar visu to, ka es liekoties “drošs”. Uz nākošo dienu jau tika saorganizēts transports turp ar Tallink (Rīga-Stokholma), bet atpakaļ ar Scandaline (Nynashamn-Ventspils), jo uz šīm brīvdienām Tallik nespēja piedāvāt brīvu vietu automašīnai.
Viss notika spontāni.
Un ceļojums varēja sākties...
Jau pašā ceļojuma sākumā nopriecājos, ka tā ir Stokholma un tuvējais apgabals. Man nevajadzēs mocīties un būt atkarīgam no navigatoriem un kartēm, jo pirms pāris gadiem pavadītais laiks Zviedrijā man deva iespēju regulāri izbraukāt visu Stokholmu krustām šķērsām.
Līdz šim viss ir noritējis pēc plāna, gan nakts uz Tallink prāmja, gan brokastis pie Magnusa un pēcpusdiena Stokholmā un Nynashamn’ā, un nu jau es pirmās rindiņas pierakstu esot vien dažu stundu attālumā līdz Latvijai.
Protams, nācās iziet uz dažiem kompromisiem, pusi nakts nācās pavadīt mašīnā, jo ņemt viesnīcu uz dažām stundām nešķita prātīgi un prāmis uz LV izbrauca tikai agrā rīta stundā, pie kam jāreģistrējās bija jau piecos no rīta. Bet tas viss nešķita nekas nopietns, mazliet pasnaudām uz 99tā mīkstajiem un ērtajiem sēdekļiem un viss bija kārtībā.
Savelkot šis divas dienas kopā pie pozitīvajām emocijām noteikti gribu atzimēt to, ka es biju ļoti, ļoti pārsteigts kā un cik ļoti paši zviedri šim auto pievērš uzmanību.
Stokholmas centrs, visapkārt Masserati, Ferrari, Timotijs un pēdējie Mercedes’i, bet man cilvēki nāk klāt, uz ielas māj ar roku, smaida, sveicina, atskatās...
Patīkami un tas deva ļoti lielu pozitīvisma devu šim ceļojumam, ne tikai man, bet arī manam ceļabiedram, kas piekrita iesaistīties šajā ceļojumā.
Protams, mazliet skumji, ka Zviedrijā šos auto vairs neredz uz ielas tā kā tas bija pirms gadiem desmit, piecpadsmit, bet viens man ir pilnīgi skaidrs, paši zviedri joprojām mīl un ciena šos auto.
Vecie Saab ir viņu atmiņas, jaunība un galu galā, lepnums...
Par pašu auto...
Saab 99L, kurš pēc diviem mēnešiem un piecām dienām svinēs apaļu jubileju - 40!
Tātad, izlaiduma gads 1972.12.12, motors 2.0l karburators ar trīspakāpju automātisko kārbu. Stāvoklis, ja neskaita pāris mazas nianses un nelielus, virspusējus rūsas pleķīšus uz diviem spārniem, ir fantastisks (es noteikti pārspīlēju, jo tas man pieder tikai 24h), bet kopumā auto ir ļoti labi saglabāts.
Spriežot pēc virsbūves un pašķirstot vēsturiskos remontdarbu sarakstus pa visiem gadiem ir redzams, ka auto ir ļoti kopts.
Regulāras pretkorozijas apstrādes, sveču, eļļas maiņas, tāpat arī lielākiem remontiem nauda nekad nav žēlota.
Nav skaidras informācijas kā auto ir lietots ziemā pirms 2003.gada, bet pēc tā auto ikdienā sāli nav redzējis, to pierāda arī pārējais virsbūves stāvoklis, durvis, bagāžnieka pārsegs, grīda un pat motortelpa.
Viss ir samērā svaigs un tīrs, tāpat kā salons, nesaplēsts, kārtīgs un ļoti labi saglabāts (visu mūžu esot bijuši sēdekļu pārvalki).
Salonā nekad nav smēķēts un visā šajā ceļojumā ar kuru kopumā pie auto stūres tika nobraukti vairāk kā 200km, pat es kā kaislīgs smēķētājs ne reizi neatļāvos uzsmēķēt. Uzsitu sev pa plecu.
Līdzi tika iedota oriģinālā stūre, labas ziemas un vasaras riepas ar visiem diskiem (INCA/bleķa ar mazajiem hromētajiem “kalpaciņiem”).
Motors strādā klusi, ja salīdzina ar pašlaik manā melnajā esošo Anša motoru, kārba slēdzās nevainojami, tāpat arī eļļas visur svaigas. Tiesa, ar kārbu ir kaut kāda problēma, jo tā uz šosejas uzvedās skaļāk, nekā tam vajadzētu būt - gaudo.
Automašīnas saimnieks par to mani jau brīdināja, bet pēc viņa varēja noprast, ka tam nevajadzētu būt nekam grandiozam un es to noteikti risināšu.
Pat dzirdot gaudojošo kārbu paša ausīm, tas nemazināja manu vēlmi uz auto.
Vēl pie defektiem var pieminēt to, ka zviedrs pirms divām nedēļām atpakaļgaitā uzbraucis uz celma un pie pēdējā izpūtēja buduļa ir centimetra sprauga. Tas būs pirmais, kas tiks sakārtots. Ceru rīt automašīnu apskatīt arī uz pacēlāja. Citādi auto rūc un brauc lieliski, viss strādā, bremzes atpakaļgaitā neklab, piekare ir klusa, salons neizgrabējis un kā tāds šķiet jūtami klusāks, nekā iekš 900tā (hečbeks parasti ir skaļāks, piekrītu).
Tikpat klusi un mierīgi uzvedas arī piekare, tai pat laikā saglabājot stingrību un sportiskumu (beidzot es saprotu, ko Gustavs ir atradis 99tajā).
Un kā viņš lec! Man likās, ka 900tais lec ātri, salīdzinot ar citiem auto, bet šis... 90% reižu, kad esmu to laidis klāt, man atlika tikai uzsist pa atslēgu un tas jau rūca.
Nelielu pārsteigumu gan tas man sagādāja šodien vakarā, kad visu dienu bija nostāvējis uz prāmja, krietnu brīdi mēģināju to pielaist un tikai tad, kad pieleca, atcerējos, ka tas ir karburators un tam ir čoks. Noslāpēju, pasmējos pats par sevi, izrāvu čoku un pieleca momentā. Apsveicu pats sevi, mans pirmais auto ar čoku.
Pavisam nesen Zviedrijā viņam tika ieta tehniskā apskate un zviedru CSDD speciālisti atzinuši auto par labu esam, starpcitu, arī viņi esot priecājušies to redzēt un apskatīt atnācis viss uz vietas esošais kolektīvs.
Redzēsim, ko teiks mūsējie.
Ko es ar to visu darīšu? Nezinu, drošvien, ka sapucēšu un tad domāsim tālāk... bet āķis lūpā ir un šis noteikti nebūs pēdējais, kas peldēs pāri.
Paldies visiem.
Nils
Bildes no Magnusa arhīviem:
https://plus.google.com/u/0/photos/1021 ... 4413812689
Video: http://www.youtube.com/watch?v=wukDekHH938
Vēsture.
No 1973.-2003. gadam tā ir bijusi pie viena saimnieka, kad saimnieks šo pasauli atstājis, auto septiņus gadus nostāvējis garāžā nekustināts. 2010.gadā tas tomēr tika izkustināts un to uz nepilnu gadu savā īpašumā pārņēmis kāds ģimenei tuvs paziņa. Iemeslu, kāpēc tas pie viņa ir bijis tik neilgu laiku tā arī nesapratu, bet tad šis auto nokļuva nākošā saimnieka rokās no kura to nopirku arī es. Arī šis pēdējais saimnieks Magnus ir bijis tuvu stāvošs paziņa pirmajiem saimniekiem un ne tikai, viņš ir liels Saab entuziasts un oficiāls Zviedrijas Saab kluba biedrs.
Pie viņa šis auto sabija gandrīz divus gadus, bet sakarā ar dzīvesvietas un prioritāšu maiņu viņš ir spiests automašīnu pārdot.
Pats pārsteidzošākais un vērtīgākais jau laikam ir tas, ka ir pilnībā dokumentēts katrs mazākais remonts no 1973.-2003.gadam!
Kā pie šī fantastiskā auto nokļuvu es...
Nav noslēpums, ka daudzi no mums bieži vien iemet acis Zviedrijas tirgū iekš blocket.se, bet retais no mums kādreiz saņemas un kaut ko arī atved. Arī man tas prasīja krietnu laiku, bet ieraugot šo sludinājumu un ātri apspēlējot galvā visus par un pret, nostrādāja klikšķis un sapratu, ka vajag beidzot saorganizēties.
Sākums ar zviedru nebija rožains, jau pie pirmās telefona sarunas man nācās pasvīst un iekarot viņa uzticību, jo jau sludinājuma tekstā tika minēts, ka tas tiks atdots tikai labās rokās (nekādu folkreisu vai domu par donoru) un kaut kāds mistisks zvans no Latvijas sākumā nepavisam tāds nešķiet.
Sūtīju viņam linkus, kur rādīju savas bildes Facebook, kluba lapā utt. Kad viņš ieraudzīja, ka esmu Latvijas Saab Kluba biedrs un pats braucu ar Saab 900 turbo, viņa attieksme izmainījās un viņš, lai arī sākumā negribēja auto izlaist no Zviedrijas, piekrita.
Momentā tika pieslēgti visi, kas varētu palīdzēt, īpaši jāpateicas manam zviedru draugam Sorenam, kurš pilnībā uzņēmās sakārtot uz sevi visus dokumentus tā, lai es varētu tikai aizbraukt līdz automašīnai, parakstīties un braukt mājās.
Vienojāmies, ka pārējos dokumentus sakārtosim pa pastu. Arī automašīnas pārdevējs jutās daudz drošāk kārtojot dokumentus ar savas tautības pārstāvi ar visu to, ka es liekoties “drošs”. Uz nākošo dienu jau tika saorganizēts transports turp ar Tallink (Rīga-Stokholma), bet atpakaļ ar Scandaline (Nynashamn-Ventspils), jo uz šīm brīvdienām Tallik nespēja piedāvāt brīvu vietu automašīnai.
Viss notika spontāni.
Un ceļojums varēja sākties...
Jau pašā ceļojuma sākumā nopriecājos, ka tā ir Stokholma un tuvējais apgabals. Man nevajadzēs mocīties un būt atkarīgam no navigatoriem un kartēm, jo pirms pāris gadiem pavadītais laiks Zviedrijā man deva iespēju regulāri izbraukāt visu Stokholmu krustām šķērsām.
Līdz šim viss ir noritējis pēc plāna, gan nakts uz Tallink prāmja, gan brokastis pie Magnusa un pēcpusdiena Stokholmā un Nynashamn’ā, un nu jau es pirmās rindiņas pierakstu esot vien dažu stundu attālumā līdz Latvijai.
Protams, nācās iziet uz dažiem kompromisiem, pusi nakts nācās pavadīt mašīnā, jo ņemt viesnīcu uz dažām stundām nešķita prātīgi un prāmis uz LV izbrauca tikai agrā rīta stundā, pie kam jāreģistrējās bija jau piecos no rīta. Bet tas viss nešķita nekas nopietns, mazliet pasnaudām uz 99tā mīkstajiem un ērtajiem sēdekļiem un viss bija kārtībā.
Savelkot šis divas dienas kopā pie pozitīvajām emocijām noteikti gribu atzimēt to, ka es biju ļoti, ļoti pārsteigts kā un cik ļoti paši zviedri šim auto pievērš uzmanību.
Stokholmas centrs, visapkārt Masserati, Ferrari, Timotijs un pēdējie Mercedes’i, bet man cilvēki nāk klāt, uz ielas māj ar roku, smaida, sveicina, atskatās...
Patīkami un tas deva ļoti lielu pozitīvisma devu šim ceļojumam, ne tikai man, bet arī manam ceļabiedram, kas piekrita iesaistīties šajā ceļojumā.
Protams, mazliet skumji, ka Zviedrijā šos auto vairs neredz uz ielas tā kā tas bija pirms gadiem desmit, piecpadsmit, bet viens man ir pilnīgi skaidrs, paši zviedri joprojām mīl un ciena šos auto.
Vecie Saab ir viņu atmiņas, jaunība un galu galā, lepnums...
Par pašu auto...
Saab 99L, kurš pēc diviem mēnešiem un piecām dienām svinēs apaļu jubileju - 40!
Tātad, izlaiduma gads 1972.12.12, motors 2.0l karburators ar trīspakāpju automātisko kārbu. Stāvoklis, ja neskaita pāris mazas nianses un nelielus, virspusējus rūsas pleķīšus uz diviem spārniem, ir fantastisks (es noteikti pārspīlēju, jo tas man pieder tikai 24h), bet kopumā auto ir ļoti labi saglabāts.
Spriežot pēc virsbūves un pašķirstot vēsturiskos remontdarbu sarakstus pa visiem gadiem ir redzams, ka auto ir ļoti kopts.
Regulāras pretkorozijas apstrādes, sveču, eļļas maiņas, tāpat arī lielākiem remontiem nauda nekad nav žēlota.
Nav skaidras informācijas kā auto ir lietots ziemā pirms 2003.gada, bet pēc tā auto ikdienā sāli nav redzējis, to pierāda arī pārējais virsbūves stāvoklis, durvis, bagāžnieka pārsegs, grīda un pat motortelpa.
Viss ir samērā svaigs un tīrs, tāpat kā salons, nesaplēsts, kārtīgs un ļoti labi saglabāts (visu mūžu esot bijuši sēdekļu pārvalki).
Salonā nekad nav smēķēts un visā šajā ceļojumā ar kuru kopumā pie auto stūres tika nobraukti vairāk kā 200km, pat es kā kaislīgs smēķētājs ne reizi neatļāvos uzsmēķēt. Uzsitu sev pa plecu.
Līdzi tika iedota oriģinālā stūre, labas ziemas un vasaras riepas ar visiem diskiem (INCA/bleķa ar mazajiem hromētajiem “kalpaciņiem”).
Motors strādā klusi, ja salīdzina ar pašlaik manā melnajā esošo Anša motoru, kārba slēdzās nevainojami, tāpat arī eļļas visur svaigas. Tiesa, ar kārbu ir kaut kāda problēma, jo tā uz šosejas uzvedās skaļāk, nekā tam vajadzētu būt - gaudo.
Automašīnas saimnieks par to mani jau brīdināja, bet pēc viņa varēja noprast, ka tam nevajadzētu būt nekam grandiozam un es to noteikti risināšu.
Pat dzirdot gaudojošo kārbu paša ausīm, tas nemazināja manu vēlmi uz auto.
Vēl pie defektiem var pieminēt to, ka zviedrs pirms divām nedēļām atpakaļgaitā uzbraucis uz celma un pie pēdējā izpūtēja buduļa ir centimetra sprauga. Tas būs pirmais, kas tiks sakārtots. Ceru rīt automašīnu apskatīt arī uz pacēlāja. Citādi auto rūc un brauc lieliski, viss strādā, bremzes atpakaļgaitā neklab, piekare ir klusa, salons neizgrabējis un kā tāds šķiet jūtami klusāks, nekā iekš 900tā (hečbeks parasti ir skaļāks, piekrītu).
Tikpat klusi un mierīgi uzvedas arī piekare, tai pat laikā saglabājot stingrību un sportiskumu (beidzot es saprotu, ko Gustavs ir atradis 99tajā).
Un kā viņš lec! Man likās, ka 900tais lec ātri, salīdzinot ar citiem auto, bet šis... 90% reižu, kad esmu to laidis klāt, man atlika tikai uzsist pa atslēgu un tas jau rūca.
Nelielu pārsteigumu gan tas man sagādāja šodien vakarā, kad visu dienu bija nostāvējis uz prāmja, krietnu brīdi mēģināju to pielaist un tikai tad, kad pieleca, atcerējos, ka tas ir karburators un tam ir čoks. Noslāpēju, pasmējos pats par sevi, izrāvu čoku un pieleca momentā. Apsveicu pats sevi, mans pirmais auto ar čoku.
Pavisam nesen Zviedrijā viņam tika ieta tehniskā apskate un zviedru CSDD speciālisti atzinuši auto par labu esam, starpcitu, arī viņi esot priecājušies to redzēt un apskatīt atnācis viss uz vietas esošais kolektīvs.
Redzēsim, ko teiks mūsējie.
Ko es ar to visu darīšu? Nezinu, drošvien, ka sapucēšu un tad domāsim tālāk... bet āķis lūpā ir un šis noteikti nebūs pēdējais, kas peldēs pāri.
Paldies visiem.
Nils
Bildes no Magnusa arhīviem:
https://plus.google.com/u/0/photos/1021 ... 4413812689
Video: http://www.youtube.com/watch?v=wukDekHH938
