Pirmās dienas tak parasti var vēl normāli izgulēties. Tad tieši sāk šķist, ka apkārtējo runas par negulētājām naktīm ir totāls fufelis un arī turpmāk dzīve ritēs ierastā gultnē. Sākumā mazulis tik pasūknē cici, piekakā pampi, tad turpina krākt. Pat pilnīgi vai gribas, lai nešņāc tik daudz un velta kādu uzmanības devu arī tētukam un mammukam. Bet nē, šis pablisinās stundiņu un aidā atkal krākt. Reālā jautrība sākās vēlāk.
Par RDzN negribēju neko sliktu teikt. Daudz kas atkarīgs no konkrētajā situācijā sastaptā personāla, tā ka - cik cilvēku, tik stāstu. Man pēc tām pirmajām dzemdībām likās, ka nekāda vaina, viss pluss mīnuss tāpat kā filmas redzēs un pirms tam kursos stāstīts. Tikai vēlāk, kad process piedzīvots arī mājas apstākļos un ir ar ko salīdzināt, tad arī var izdarīt secinājumus. Grozies kā gribi, bet mājās... ir mājīgāk.
Sava vanna, sava gulta, sava palodze, pat pods savs. Kā mūsu vecmāte lieliski salīdzināja - kā mīlēties un kakāt. Jūs spējat mīlēties publiskā vietā prožektoru gaismā ar svešiem cilvēkiem apkārt? Spējat atslābināties un baudīt procesu? Ahaaa, visdrīzāk nemaz nav mēģināts.
Un ar kakāšanu nav tā, ka savs pods vienmēr tuvāks, nemaz nerunājot par to darīt to citiem redzot varētu vien tad, ja nu tiešām acis jau pārgrieztas un sprūk ārā?
Nu lūk, par to arī stāsts - mājās, savā ierastajā vidē var krietni labāk atslābināties. Un matemātika te vienkārša - jo vairāk atslābināts, jo bēbītim vieglāk tik ārā.
Par to, ka stacionārā ir foršāk, jo tur ir klāt bars ārstu - šis bija punkts, par kuru es arī savulaik biju itin skeptisks. Sak, ja nu kaut kādi sarežģījumi, phuphuphu, un mēs esam pusstundas brauciena attālumā no pilsētas? Izrādās, ka sarežģījumus var paredzēt gana laicīgi un tad arī lemt par to, vai ir vajadzība doties uz stacionāru. Otkārt, mājdzemdību vecmātes nav gluži vecas pirts tantiņas bez izglītības, viņām ir ārstu diplomi un iemaņas, kā arī līdzi uz dzemdību vietu ir nu taaaada kaudze ar visādu inventāru, ka mazā dzīvoklīti to visu izvietot varētu būt problemātiski. Vajadzības gadījumā gan pie sistēmas pieliks, gan sašūs, gan apstājušos sirdi ar elektrošoku iekustinās. Pēc pēdējām dzemdībām man vairs nav šaubu par to, ka vajadzības gadījumā vecmāte spēs izdarīt praktiski to pašu, ko varētu darīt stacionārā. Jā, viņai ir tikai divas rokas, bet tāpēc jau blakus ir arī tētis ar vēl divām rokām. Nerviem gan jābūt stipriem, heh.
