Senajā Ēģiptē sirds amuletu izgatavoja skarabeja veidā. Ir zināms, ka jau piramīdu celšanas laikā ēģiptiešiem ir bijis zināms priekšstats par šo kukaini. Acīmredzami viņi domāja, ka tā kā īstā sirds pirms mumificēšanas tiek izņemta, tā ir jāaizvieto ar kādu citu, kas būs dzīvības un kustības avots, lai varētu pārvietoties citā pasaulē.
Dārgakmens sirds, kura tika izgatavota no lazurīta vai serdolika, ir un paliek tikai akmens. Lai arī lūgšanas tiek izteiktas pareizi, tas liedz īstenot laupīšanas aktu “tiem, kuri zog sirdi”, bet tai pašai nav tik daudz spēka, lai dotu jaunu dzīvību tam, kurā viņa ir ievietota. Taču skarabeja figūriņai vai pašai vabolei piemīt nepārspējams spēks. Ja viņu izgatavo no atbilstoša akmens un uzraksta “varas vārdus”, tas ne tikai pasargā fizisko sirdi, bet arī mirušajam dod jaunu esību un dzīvību.
Skarabejs bija dieva Hepera simbols un atveids. Hepers – neredzamais radīšanas spēks, kurš virza Sauli debesīs. Vaboli, kuru ēģiptieši izvēlējās par amuleta prototipu, sauc par lammelicorns un tā dzīvo tropu zemēs. Parasti šīs vaboles ir melnā krāsā, bet dažkārt gadās īpatņi ar metālisku spīdumu. Šīs vaboles ir burvīgas ar to, ka viņu pakaļējās kājas atrodas tuvu ķermeņa lejasdaļai un tālu viena no otras – kukainis, kurš pārvietojas ar šādām kājām, izskatās jocīgi. Kājas viņi izmanto, lai pārvietotu lodītes, kurās iedēj un ieviļā oliņas. Sākumā tās ir mīkstas un bezformīgas zemes piciņas, bet no ripināšanas pamazām kļūst apaļas un cietas. Pastāv uzskats, ka Skarabejs ir viendzimuma (pašradītājs) kukainis. Lodītes tiek ripinātas virzienā no Austrumiem uz rietumiem un noslēptas aliņā uz 28 dienām. 29.dienā skarabejs to atver un met ūdenī, - tā dzimst bērniņi. Fakts, ka skarabejs lido viskarstākajā laikā, deva iespēju viņu atspoguļot caur Sauli, bet lodīti ar oliņām - kā pašu Sauli.
Neredzamais dieva spēks, kurš izpaužas kā Hepers, liek ripot pa debess jumu un skarabejs, kurš ripina bumbiņas, ir ieguvis vārdu “Hepers”, kas nozīmē “tas, kurš ripina”. Saule sevī glabā visa dzīvā iedīgļus, tāpēc skarabeja lodīte, kurā atrodas dīglīši, ir Saules kā dzīvības devējas īpašā veidā, atainojums. Hepers ir ne tikai inertās, bet arī nedzīvās, jaunam eksistences ciklam gatavās matērijas atspulgs. Senos laikos Hepers bija atdzimšanas dievs, tāpēc skarabejs kļuva par šī dieva simbolu un atdzimšanas zīmi. Miruša cilvēka ķermenī arī ir dzīvības dīglis, garīgā ķermeņa dīglis, kurš atgūst dzīvību pateicoties lūgšanām un rituāliem apbedīšanas laikā. Tika pieņemts, ka līdzīgi tam, kā kukainis dod potenciālo dzīvību lodītē ieslēptajām oliņām, skarabeja figūriņa, dieva Hepera simbols, dod potenciālo dzīvību mirušā ķermenim, kurā ar izteiktiem vai uzrakstītiem ”varas vārdiem”, viņa ir ievietota. Ēģiptes un Austrumu Sudānā “dzīves” jēdziens jau kopš neatminamiem laikiem saistās ar skarabeja vārdu. Vēl līdz šai dienai sievietes kaltē šīs vaboles, samaļ pulverī, izšķīdina un dzer ticot, ka tas palīdzēs bērnu ieņemšanai.
Skarabeja simbolu Ēģiptē ir ļoti daudz. Parasti tos izgatavo no zaļā bazalta, zaļā granīta, zaļā marmora, zilā māla vai fajansa. Tos pārklāj ar purpura krāsas, zilu vai zaļu glazūru. Uz viņa muguras dažkārt lika Ra plaukstas, Ra dvēseles putna Bennu vai Hora acs attēlu.
Zaļā akmens skarabeji bieži tika apzeltīti. Stiprinājumi ir uz muguras un tur, kur savienojas spārni. Var būt arī apzeltīta visa mugura un zīmes darinātas zeltā. Dažreiz skarabeju gatavoja sirds veidā, tādējādi uzsverot tā ciešo saistību ar sirdi.
Vēlāk skarabeju figūriņas kā aizsardzības un rīta Saules simbolus sāka nēsāt arī dzīvi cilvēki. Bet pirms viņu sāka nēsāt, bija jāveic noteikti rituāli. Vārdi, kurus teica atdzīvinot skarabeja amuletu ir: “Es esmu Tots, medicīnas un rakstības izgudrotājs un dibinātājs. Atnāc pie manis tas, kurš zem zemes, parādies manā priekšā, dižais gars.”
