Huh, nu riktīgi varēja just, ka Black Jet nevēlas no manis šķirties. Vai arī es no viņa.
Nu tā, ka izmisumam mijoties ar smiekliem par to, kas gan varētu notikt nākamais, kādus šķēršļus vēl liktenis būs lēmis šim auto. Laika apstākļi jau arī šobrīd kolosāli, lai risinātu tehniskus pigorus.
Tak vēl svētdien vizinājos pa ciemu, viss šķita normas robežās. Nomainītā sajūga trubiņa izturēja, lai arī, aizbildinoties ar nosalušiem pirkstiem, nevaru lepoties ar rūpīgu tās instalāciju (bet tāpat kārbu jāmaina, un tad jāuzliek jauna). Viens kompensators aukstam tikšķēja kā ierasts, bet tā tas ir jau kopš motora pārlasīšanas, un gudri vīri teica, ka nav ko pārlieku iespringt uz to. Šķita, ka kaut kas sāk čakarēties ar kontaktgrupu, taču pēc vairākām atslēgas pagriešanām aiziet. Ok, ne lielākā bēda, vēl vairākas kontaktgrupas stāv plauktā rezervē un roka uz nomaiņu piešauta, pat mazā seškante mētājas bardačokā. Gaisu salonā pūta remdenu, novēlu vainu uz dīkt sākušo salona temperatūras devēju un to, ka ārā, galu galā, grādu maz. Logu kausēja vaļā, braukt varēja.
Ieplānoju laiciņu otrdien, lai brauktu uz CSDD. Vēl no rīta izgāju ārā, piešķīlu, lai pārliecinātos, ka joprojām rūc un varu droši pirkt OCTA un ņemt vienas dienas atļauju. Aķis pēc pāris diennaktīm aukstumā negrieza pārlieku sparīgi, taču auto ierūcās ātri. Ok, kārtoju papīrus, stundas piecas vēlāk jau tuvāk pēcpusdienai eju ārā, šķiļu... grrr, klusums, negriež. Daaamn. Mājās neviena cita auto tobrīd nav, lai piepīpētu. Uzlieku uz stundu palādēties, plus piemetu paralēli vēl vienu lielāka izmēra aķi. Ierūcas, taču atkal triks ar atslēgu, trīsreiz klusums, ceturtā reizē aiziet. Nolamājos kontaktgrupas virzienā, bet nemainu, tik paķeru pārīti līdzi visādam gadījumam. Laiks tomēr iet, jāpaspēj uz numuru salīdzināšanu, dabūt jaunu apliecību, tad pēc slimības lapas apskatē, un vēl bērniem pakaļ uz skolu.
Sāku braukt. Pirmie kilometri pa skaisto, priecājos, cik kluss salons (nav n reizes pārskrūvēts), un cik labi lasa ceļu, vienlaikus stingrs, bet ērts. Tad pēkšņi pečkas remdeno gaisu nomaina totāla arktika, būtībā pūš iekšā pa taisno no ārpuses. Spaidu klimas bloka podziņas, bez rezultātiem. Nopietni?!! Nosprādzis tieši tagad? Bet laiks nav braukt atpakaļ uz mājām, ai, jāgāž tālāk, vakarā labošu. Taču burtiski dažu minūšu laikā ir aizsalis stikls, redzamība gaužām bēdīga.. Katra mana izelpa uzklāj jaunu ledus kartu uz stikla. Mēģinu neelpot un turu logus vaļā, joprojām apņēmības pilns līdz CSDD tomēr tikt. Iebraucu Ādažos noskalot auto, pamatīgu nolaistīju ar karstā vaska kārtu, un tas atkausēja visus stiklus no ārpuses. Rūpīgi izslaucīju no iekšpuses ar līdzpaņemto darba jaciņu un salvetēm. Bet mitrums jau nav tikai uz stikliem... Vārdu sakot, cauri Baltezeram izbraucu, visu redzot, un burtiski dažus kilometrus tālāk pie viadukta stikls atkal salst ciet. Es pats, protams, arī tobrīd jau drebinos. Bet - joprojām apņēmības pilns pabeigt misiju. Mazgājot auto neslāpēju, pildot benzīnu gan. Piešķilt atkal uzreiz nevaru, taču dažas reizes un aiziet.
Braucot lejā no viadukta dzirdu, ka pie noteiktiem apgriezieniem parādās izteiktāks klakšķis no motortelpas puses. Domāju - hmm, jā, tas kompensators laikam tā arī nebeidza tikšķēt, tikai es to nepamanīju, esot aizņemts ar redzamību. Braucot no mājām ārā, skatījos eļļu, bija līmenī, spiediens arī kā nākas (motortelpā ir spiediena mērītājs). Paliek skaļāks burtiski pa minūtēm. Tieku līdz Berģu CircleK, piestāju, lai notīrītu stiklu un palūrētu motortelpā. Klakšķ tā kā tas pats kompensators tikai kaut kā trīsreiz skaļāk.. diez kas nav. Plus stikls necaurredzams. Nospļaujos, ka nav mana diena, cauri Rīgai uz CSDD un atpakaļ šādā skatā nespīd. Pie sevis nodomāju, ar smaidu uz lūpām.. bāc, nu kas vēl varētu notikt ar šo auto. Un tad secinu, ka nevaru aizvērt vadītāja durvis - jo tās, kā jau ierasts pēc Saab 9000 mazgāšanas ziemā, nefiksējas. Nosmejos par šo jau veiksmīgi piemirsto konkrētā modeļa tipisko kaiti, paķimerējos ar skrūvgriezi, durvis ciet dabūnu.
Braucu pakaļ bērniem uz Juglu. Piebraucot pie skolas, klakšķis ir pareizinājies ar pieci... Bērni nāk ārā, priecīgi, ka varēs izbraukt ar Saab, un pēc brīža viņu sajūsma noplok, kad saprot, ka motors klab, redzēt neko nevar, salst. Bet nu neko, kaut kā mājās jātiek, ko nu vairs. Pie tam, kas interesanti - motora uzvedībā nekādu citu pamanāmu izmaiņu, plūdeni, nekas neraustās, tik vien, ka klakšķ. Tas raisīja cerības, ka vai nu 1) kaut kas ar tiem pašiem kompensatoriem, vai arī 2) ko zin, varbūt man tur sajūgs vai kārba ģērbjas ārā, nebūtu jau pirmā reize. Un kopumā nav arī tas trobelis tik liels tobrīd vēl, lai nebrauktu. Tas, ka motors, iespējams, līdz ar to būs metams, skaidrs, bet mājās tak ir vēl citi motori.