Intsaab 2014, Malborka, Polija. Atskaite.

Starptautiskais SAAB klubu salidojums šogad notika jau 27. reizi, un Latviju tajā pārstāvēja itin plaša delegācija. Kā mums klājās šajā braucienā, lasiet tālāk.

 

Brauciens uz Starptautisko SAAB salidojumu Polijā IntSAAB 2014 sākas agrā otrdienas rītā, kad Inesis, Ingus, Olafs un Normunds kopā ar ģimenēm satiekas pie Ķekavas apļa „Lukoil”, kur no Rīgas puses, kā izrādās, vairs nav tik vienkārši piekļūt. Olafa auto izceļas uzreiz. Melnā 9‑5 vagona spīdums liecina par to, ka Olafs rūpējas ne vien par SAAB klasiku, bet neaizmirst arī par savu ikdienas spēkratu. Laika apstākļi ideāli, un visi braucēji ir gatavi tam, lai pēcpusdienā būtu jau pirmajā mūsu apmešanās vietā Polijā. Ap trijiem pēcpusdienā pēc Latvijas laika J esam sasnieguši Wigry klosteri, kur, nosaucot paroli „Saab Club Poland”, varam iekārtoties savā naktsmītnē. Nākamais lielais uzdevums ir aiziet paēst un nopeldēties. Ja ar ēšanas jautājumu viss ir saprotams un atrast maltīti izdodas jau ar pirmo piegājienu, tad peldvietas atrašana prasa zināmu piepūli gan. Par spīti tam, ka Wigry Klosteris atrodas uz salas, piemērotu peldvietu atrast nav viegli. Tomēr dažu kolēģu rūdītie deguni un milzīgā vēlme nopeldēties neliek vilties un mēs atrodam kāroto peldvietu. Vakara programmu papildinām ar ekskursiju pa klostera teritoriju zinoša gida pavadībā. Uzreiz gan jāsaka, ka šis klosteris vairs nav aktīvs un praktiski visas ‘mūku mājiņas’ un istabas ir iespējams noīrēt. Tiesa gan, baznīca joprojām ir aktīva un atgādina par sevi katru pusstundu, kā arī no rīta un vakarā ar nedaudz garāku zvanu muzikālo sniegumu.

Brauciena pirmais vakars tiek noslēgts, notiesājot vienu no labākajiem zandartiem visa ceļojuma laikā. Uzreiz varu teikt, ka praktiski visiem bija zivs diēta, jo Polijā šķiet ir lielākas iespējas apēst svaigu un garšīgi pagatavotu zivi nekā Latvijā. Par Ineša poļu valodas zināšanām jau bija iespēja pārliecināties, bet Ramonas raitā poļu valoda mums visiem ir negaidīts un patīkams pārsteigums. Tas nozīmē, ka Polijā pazust mums nebūs lemts!

Trešdienas rīts sākas ar rīta peldi ezerā, brokastīm un diskusiju “ko interesantu apmeklēt brauciena 2. dienā”. Tiek pētīta organizatoru sniegtā informācija. Ja visiem ir daudzmaz skaidrs, ko darīt dienas laikā, tad īsti līdz galam nav skaidrs, kādēļ dienas beigās ir jābūt Bialystok, kura atrodas diezgan tālu prom no pašu pasākuma rīkotāju plānotajiem maršrutiem. Galvenais dienas mērķis – apmeklēt Polijas dziļāko ezeru – Hancza un 20. gs. sākumā būvētos dzelzceļa viaduktus netālu no Stanczyki miesta. Mūsu mērķis, protams, bija nopeldēties arī pašā Hanzca ezerā, bet kāda labā griba un sirdsapziņa neļāva mums ignorēt krastā novietotās peldēšanās aizlieguma zīmes. Pat vietējo iedzīvotāju zīmju ignorēšana mūs nespēja pamudināt jauki ierīkotajā peldvietā ‘ielīst ūdenī’. Kā neliela kompensācija bija ezera dzidrā ūdens vērošana no laivu piestātnes, šeit bez piepūles varēja redzēt zemūdens procesus vismaz trīs metru dziļumā. Mūsu otrais mēģinājums ielīst šajā pašā ezerā, bet tikai citā vietā, mums izbeidzās pie poļu pana uzceltās sētas. Kamēr prātojām, kur vēl meklēt vietu ūdens procedūrām, negaidīti no Latvijas pienāca ziņa – kāds mūsu naudas maks ir ticis aizmirsts un nu atradies, un gaida savu „laimīgo” Wygri klostera telpās. Tā nu Inesis devās atgūt zaudētos dārgumus, bet mēs pārējie – uz pretējo pusi – aplūkot dzelzceļa viaduktus. Pilnīgi negaidot pa ceļam sastopam pretim lidojam Inesi! Lai vai kā, bet ir tik patīkami redzēt Polijā pretim braucam klasisko SAAB… un vēl ar LV numuriem!!!

Dzelzceļa viaduktus atradām bez problēmām, jo šie 200 metrus augstie veidojumi ir pamanāmi jau pa lielu gabalu. Iespaidīgi un nedaudz biedējoši. Betons gan pašās konstrukcijās neizskatījās ļoti labs, bet kopējam pozitīvajam iespaidam mums tas netraucēja. Izstaigājāmies gan pa viaduktiem, gan zem tiem, gan pa apakšā tekošo upīti, kā arī ekskursijas nobeigumā izmantojām iespēju izlīst caur šauru caurumu sētā. Saprotams, ka ir taču pamatots slinkums šādā karstumā rāpties no ielejas uz augsto tiltu un tad atpakaļ – un tikai, lai pa apkārtceļu nonāktu atpakaļ stāvvietā, kura ir tikai ‘rokas stiepiena’ attālumā – nu, nē, šos varoņdarbus atstājam citai dienai. J

Vēl, pētot viaduktu no sliežu augstuma, izmantojām brīnišķīgu iespēju izvilkt savu laimīgo lozi no vietēja mēroga lapseņu mākoņa – īstenus Polijas našķus: kēksiņu, šokolādes kūku un maģisku magoņmaizīti. Kāpēc magoņmaizītes mēdz būt arī ‘maģiskas’, laikam jau nevienam nav tālāk jāpaskaidro.**

Jau pa ceļam uz viaduktiem vērojām skatu, ka vietējie iedzīvotāji kaut kur sparīgi dodas ar piepūšamajām pīlēm ap vēderu. Nojauta mūs nepievīla, un arī mēs izmantojām iespēju atpūsties pie neliela ezeriņa ar nedaudz aizaugušu paugurainu apkārtni, toties ar foršu laipu, siltu ūdeni un jauku draugu sabiedrībā. Šī tik ļoti jaukā atpūta lika mums aizmirst to, ka Inesis tajā pašā laikā noteikti ‘kārtīgi atvelk’ pa mazajiem un līkumainajiem Polijas celiņiem. Nevar taču gribēt visu un uzreiz.

Nelielā atpūta patiesībā izvērtās daudz garāka, kā sākotnēji bijām domājuši. Tad nu sapratām, ka nu gan ir jāsāk taisnā ceļā (Polijas ziemeļaustrumdaļā visi ceļi ir taisni J) doties uz mūsu nākamo naktsmītni Bialystok. Ingus nopelniem bagātā navigatora pieredze un dažas mobilās aplikācijas ļauj atrast noslēpušos viesnīcu bez grūtībām. Grūtības ir visai mūsu SAAB saimei ietilpt viesnīcas stāvvietā, jo gan Somijas, gan Vācijas dalībnieki jau iekārtojušies un ar rokām, kuras nav aizņemtas alus glāžu turēšanā, mēģina sabīdīt karavānu stāvvietā. Pēc iekārtošanās jaunajā mītnes vietā vakarā laižamies patīkamās sarunās ar Somijas un Vācijas SAAB draugiem, ar kuriem veicam šo pašu tūri.

Ceturtdiena sākās ar Freddie grāvēju „We will rock you” mazā Matīsa izpildījumā. Bet dienas mērķis brokastu laikā tika nosprausts – apmeklēt Vilku midzeni. No rīta mūsu grupai pievienojās arī Dima no Pleskavas. Līdz ar to bijām jau pieci auto, kas mēģināja cīnīties ar Polijas mazo ceļu satiksmi. Pa ceļam uz Vilku midzeni bija plāns apmeklēt šaursliežu dzelzceļa muzeju Elkā, bet to mums tā arī neizdevās atrast, tādēļ devāmies tālāk uz Gyzicko, lai apskatītu tur esošo cietoksni. Ar pirmo piegājienu cietoksni neatradām, tamdēļ izvēlējāmies apskatīt pilsētas centriņu, jahtu ostu un tur apkārt esošo infrastruktūru. Jāsaka, pie mums Latvijā ir lielāki ezeri, bet jahtu daudzums Niegocin ezerā bija ar krietni lielāks kā Andrejostā un visās citās Rīgas jahtu piestātnēs kopā. Tam par iemeslu varētu būt iespēja ceļot ar jahtām tālāk uz citiem ezeriem, izmantojot kanālu sistēmas.

Pastaigā gar pilsētas informācijas centru tika iegūts arī meklētais Boyen cietokšņa virziens. Savā dziļākajā būtībā šis cietoksnis ir ļoti līdzīgs Daugavpils cietoksnim, bet tas vēl meklē savu patieso vietu Polijas tūrisma piedāvājumā. Kopumā labi izstaigājāmies un guvām ieskatu zināmos Polijas un Prūsijas vēstures posmos.

Kā runāts, nākamais mērķis – Vilku midzenis. To sasniedzam vēlā pēcpusdienā, bet, ņemot vērā laika starpību starp Latviju un Poliju, mums ir pietiekami daudz laika, lai apskatītu Hitlera gara darbu. Stāvvietā redzam daudz SAABu. Satiekam Arni un Matīsu ar saviem līdzbraucējiem, kuri jau ir paspējuši apskatīt šo vietu. Paspējam tikai norunāt tikšanos Olsztyn vecpilsētā, un Arnis ir prom. Olsztyn ir mūsu nākamā mītnes vieta. Atgriežoties pie Vilku midzeņa – bez papildu izdales materiāliem vai bez gida šis nav viegli saprotams vēstures apskates objekts. Nākošiem ceļotājiem rekomendējam informācijā iegādāties Vilku midzeņa karti ar aprakstu.Tas pieejams arī latviešu valodā. Pašā ‘midzenī’, nedaudz pastaigājot paralēli ar kādu poļu tūristu grupu, saprotam, ka brīdinājuma zīmes primāri ir domātas (ļoti) piesardzīgiem cilvēkiem. Kad kopā ar poļu grupu ielienam tumšajos „Viesu bunkura” tuneļos, skola mums ir rokā un nu jau pēc „vietējiem”, mēs izmēģinām arī vairākas citas ejas. Vienīgā vieta, kur ir izlikti arī papildu brīdinājumi, ir „Hitlera bunkurs”, pats lielākais no visiem apskatāmajiem objektiem.

Bīstamākais tas ir lielo un nestabilo betona plātņu un sienu fragmentu dēļ. Vācu armija atkāpjoties pati paspēja saspridzināt praktiski visas celtnes, lai tās nenonāktu Sarkanās armijas rokās. Apskatot bunkuru pēc bunkura, atrodam arī kādu bunkuru, kurā uz grīdas ir saglabājušās oriģinālās flīzes. „Lielais atklājums” mums ir Gēringa bunkurs. ‘Atklājums’ ir metāla stieņu stiprinājumi vienā no telpām jeb kāpnes, kuras ved tieši uz bunkura jumtu, uz kura kara gados, saskaņā ar vietas aprakstu, atradās pretgaisa aizsardzības iekārtas. Te nu mēs saprotam, ka šī varētu būt vienreizēja iespēja, un nolemjam apmeklēt arī bunkura jumtu. Esot uz jumta, vēl vairāk var saprast šo aizsargbūvju patiesos ‘betonizmērus’.

Pēc Vilku midzeņa apmeklējuma bija pienācis laiks ieturēt maltīti. Tiesa gan, izvēlēto ēstuvi – netālu atrodošos meža restorānu – mēs negribēsim ieteikt citiem. Iespējams, ka starp bunkuru apmeklējumu un mūsu garšas kārpiņu apmierināšanu bija nepieciešama garāka pauze. Un paliekoša aura šai konkrētajai vietai un arī visam, kas atrodas tās tuvumā, noteikti ir.

Pēc mums tik „īpašās” maltītes saprotam, ka kavējam tikšanos ar gidu Olsztyn viesnīcā. Dodamies ceļā un ar Polijas ceļiem nu jau īpaši pieslīpēto kolonnas braukšanas manieri noķeram tradicionālā ziemeļnieku mierā braucošos Somijas SAAB braucējus. Abas SAAB kolonas sajaucas savā starpā un 9 dažāda vecuma, krāsu un stila SAAB raitā ritmā turpina ceļu kopīgi. Jaunizbūvēts ātrgaitas ceļa posms Somijas draugiem ir kā starta signāls lielajai sodrēju izdzīšanai no izplūdes caurulēm. Mums tāds temps iet pie sirds, vienīgi daži Polijas trīs‑burtu‑markas superbraucēji vairs nejūtas savā ādā, jo visi 9 SAAB ‘velk’ tāpat kā šie vietējie asi un ciemiņi nedaudz pieliek klāt km/h arī no sevis. Somijas draugi tomēr neiztur līdz ‘ātrumposma’ galam un dodas benzīntanka pitstopā. Paliekam vienoti ierastajā kolonnas sastāvā, klāt vēl Pleskavas 9‑3 SW. Braucot pēc jauna scenārija, Olsztyn ierodamies gandrīz laikā. Vienīgais elements, kur mūsu kolonnai ceļā nav izteikti vienots viedoklis, ir apļa kustības virziens kādas Polijas pilsētiņas centrā. Normunds kā beidzamais paliek krustojumā stāvam, jo nespēj noticēt visam tam, kas tajā brīdī notiek viņa acu priekšā. Bet viss ir labi, kas labi beidzas. Ātra duša viesnīcā un latviešu bariņš, pretstatā nedaudz sagurušajiem somiem, kuri ierodas nedaudz vēlāk, ir gatavi doties apskatīt vecpilsētu gida pavadībā. Olsztyn pilsētas mērs savulaik bijis pats slavenais Nikolajs Koperniks, kas izveidoja pilsētas nocietinājumu sistēmu, lai pasargātu pilsētu no Teitoņu ordeņa karotājiem. Un tas ir tas, ko ir vērts redzēt. Vecpilsēta nav liela, bet sakopta un ar skaistu parku vecpilsētas nomalē. Jau pēc pastaigas satiekam Arni, kas savā ierastajā sacensību režīmā ne vien ir paspējis apskatīt vecpilsētu, bet iesaka mums jauku vietu vakariņām pašā pilsētas labākajā ēstuvē. Vēlu vakarā viesnīcas stāvlaukumā ieripo vēl viens no Latvijas SAAB kluba „TOP” modeļiem – melns 9‑5 vagons. Pēc ‘šurpu‑turpu’ īsziņu šaudīšanas visas dienas garumā Kristaps ar ģimeni beidzot ir klāt! Izrādās, abi ar Arni esot stingri sarunājuši izbraukt kopā – nu, tā ap trijiem... Tā kā Arnis mazliet kavējās, tad tā ap sešiem, zvanījis Kristapam, lai uzzinātu, kā garšo brokastis Kauņā. Otrā vada galā atbildējusi manāmi neko nesaprotoša samiegojusies balss ar satrauktu pretjautājumu, kas noticis, ka zvana naktī? OK, 12h nobīde domājamos laikos, un, re, satikās taču... vakarā. :) Kristaps izstāsta, kā navigācijai ceļus mācījis vai otrādi, kas nu to vairs saprot, kas, kam, ko mācīja, bet drusku bija pamanījies atrauties no stūrmanes par nepaklausību un SAAB atraušanu no zemes, izmantojot ceļus, kas domāti zirgiem, ne starpvalstu aplidotājiem. Bērniem esot paticis, prasīja “tamparīnu, akal” iekļaut ceļa kartē atkārtoti. :)

Nākamā rīta skats pa logu nav iepriecinošs, bet kā saka – „nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs”. Dodamies uz Elblag jau lielākā Latvijas SAAB entuziastu sastāvā. Ātri atrodam vietu kāda lielveikala stāvvietā netālu no vecpilsētas un vienojoties par apskates laika limitiem, katra ekipāža startē atsevišķi centra virzienā. Pilsēta lepojas ar savu skaisto vecpilsētu, kurā patiesībā ne vienmēr ir iespējams saprast, kura no mājām ir atjaunota, kura – būvēta no jauna. Vienīgā iespēja ir meklēt pieminekļu apzīmējumus uz ēku sienām. Pāri Elblagas upei novietojušies divi paceļamie tilti, un tie atrodas to oriģinālajās veco tiltu vietās. Mēģinājums sagaidīt, kad norādītajos laikos tie tiks pacelti, beidzās ar blakusstāvošās poļu meitenes zvanu Tiltniekam un skaidrojumu, ka bez Liellaivas tilti neceļas.

Elblag iespējams redzēt ļoti skaistas baznīcas vitrāžas, kā arī pilsētas rātsnamā ir iespējams redzēt pilsētas maketu, kā Elblaga izskatījās savos ziedu laikos, esot Hanzas savienības pilsēta. Lai arī iesākām individuāli, pilsētas apskati beidzam vienā laikā un arī vienā un tajā pašā vecpilsētas jaukākajā āra kafejnīcā, pilnīgi neatkarīgi ieslīgstam ērtos sēžamajos un malkojam otro rīta kafiju ar raksturīgiem kārumiem.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Malborku, kura ir paša Starptautiskā SAAB salidojuma IntSAAB 2014 pasākuma norises vieta. Tuvojoties pasākuma vietai, arī laikapstākļi sāk uzlaboties. Pirms pašas Malborkas nolemjam apskatīt slīpo Svētā Nikolaja baznīcas torni Krolevo ciematā. Protams, ka nav tik iespaidīgi kā Pizas tornis Itālijā, bet, ja ņem vērā vietējo būvnieku neatlaidību un to, ka baznīca tika būvēta un jaukta nost veselas trīs reizes un… tornis joprojām ir šķībs, tornis ir īpašas ievērības apskates objekts. Kā jau esot mazpilsētā, vietējo skatieni ziņkārīgi slīd līdzi mūsu lēni ripojošai kolonai. Un kā nu ne, ja pirmie 3 braucošie auto ir… ‘nepazīstamas markas ‘ 3 melni katafalkveidīgie J. Vienīgi kāpēc visi ir šortos?!!! J Tad vien daži kilometri un esam Malborkā.

Pasākuma norises vietā ierastā reģistrācija un organizatoru izsniegtie materiāli, tajā skaitā pasākuma programma, drukāta ar īstenu poligrāfisku vērienu. Liela formāta, biezām lapām, un dažos vecākos SAAB modeļos tā īsti nebija piemērotas vietas tās ērtai novietošanai. Ar vērienu!

Līdz pirmajām kopīgajām vakariņām ir brīvais laiks, tamdēļ nolemjam, ka varam doties iekārtoties savās mītnes vietās. Normunds ar ģimeni apmetas turpat blakus esošajā kempingā, citiem naktsmītne ir otrā upes krastā. Trakākais ir tas, ka pat tik mazā pilsētā kā Malborka ir iespējams kārtīgi pastāvēt sastrēgumā. To neiztur Kristaps un aizšauj festivālu skatīties. Uz Sopotu. Teicās izbaudījis vēl trakāku sastrēgumu pa ceļam, bet toties arī jaunizbūvētās maģistrāles sniegtos ātruma priekus, turklāt pagaidām, kamēr nedarbojas caurlaides punkti – bez maksas. Esot bijusi dīvaina sajūta peldēties tajā pašā Baltijas jūrā, tikai citā līcī. Silts un ūdenszālēm pilns, bet ar lieliskām smiltīm, grandiozu skatu uz 5* viesnīcām no Eiropā garākā koka mola. Knapi paspējām atpakaļ uz vakariņām pie galda, ko Ingus sargāja kā tāds viduslaiku bruņinieks.

Piektdienas vakars noslēdzas ar kopīgām vakariņām, kuru laikā tika sniegta arī pirmā oficiālā informācija par salidojumu un aktuālajām izmaiņām. Dzirdējām – neko, jo kaut kas nebija kārtībā ar skatuves akustiku, bet nepazudīsim taču – neskaidros jautājumus risināsim nākošā rītā. Jebkurā gadījumā interesants pārsteigums bija SAAB likšana stadionā. Nē, nevis malās, bet futbollaukumam pa vidu zālē, ar iespēju nofotografēt “SAAB‑Gols!” bildi uz pasākuma plakāta spoguļattēlā.

Sestdienas rīts. Brokastis. Un pēc brokastīm galvenais uzdevums ir rezervēt vietu un laiku braucienam ar kuģīti. Mēs arī to veiksmīgi izdarām kā vieni no pirmajiem, jo vietu uz kuģīša ir tik, cik ir, un braucieni ir tikai 3. Trīs no mūsu SAAB auto parka dodas uz pasākuma vietā esošo tvaika virsbūves mazgāšanu. Visas mūsu ‘auto pirts’ loģistikas poļu gaumē rezultātā rodas situācija, kurā Normunds ar ģimeni bauda braucienu ar kuģīti, kamēr Kristaps ar brūno SAAB 96 dodas parādes braucienā. Jāpiemin, ka auto parādes braucienā devās tikai 25 skaistākie. Secinājumus izdariet paši. Brauciens ar kuģīti gan sākas ar „nelielu” pastaigu līdz piestātnei, kur pašreiz ‘dzīvo kuģītis’, jo, kā izrādās, tad uz organizatoru norādīto piestātni kuģītis brauc tikai nakšņot. Saulaina diena, un brauciens ar kuģīti sniedz brīnišķīgu skatu uz Malborkas pili no upes puses, arī gids ir zinošs un aizrautīgi stāsta pils un pilsētas neparasto vēsturi. Malborkas pils ir lielākā ķieģeļu un gotiskā pils pasaulē, UNESCO mantojums, tās kopējā platība ir 21 hektārs! Tā nekad vēsturē nav tikusi ieņemta ar militāru spēku, bet par 50 % ir tikusi nopostīta Otrā pasaules kara laikā. Šobrīd pilī joprojām notiek restaurācijas darbi un tā tiek atjaunota.

Pēc brauciena ar kuģīti organizatori bija sarūpējuši iespēju nogaršot tradicionālus vietējos poļu pārtikas izstrādājumus. Ja no sākuma šķita, ka pēc gaļas, siera, maizes, saldumu un pat dažādu alkoholisko brūvējumu degustācijas būs jādomā par kārtīgāku pusdienu maltīti, tad beigās ar šo „mazumiņu” bija grūti tikt galā. Mūsu latviešu vēderiem Polijas nacionālā pārtika bija gan pa prātam, gan garšoja lieliski. Bet mūsu draugiem rietumniekiem speķa maize un rūgušpiens bija ne vien savā ziņā poļu eksotika, bet ļooooti liela uzdrīkstēšanas pagaršot ko jaunu. Interesanti, ka savukārt Malborkas pilī bija iespējams iegādāties izlejamo Iļģuciema kvasu!

Dienaskārtības nākamais punkts – bruņinieku cīņu paraugdemonstrējumi Malborkas pilī. Tiekam iepazīstināti ar savā laikā spēkā esošajiem cīņu noteikumiem, un tiek sniegta informācija par bruņiniekiem un to ekipējumu, kā arī par to, kas veicināja bruņniecības norietu. Pa vidu stāstījumam tiek demonstrētas cīņas gan vieglajā kājnieku ekipējumā, gan arī kavalēristu ekipējumā. Mums šķita, ka cīnītājiem drusku pietrūka cīņu dzirkstelītes, un, kā nojaušot, cīņas beigās bruņinieki gaumīgi pajoko, ka šoreiz uzvarēja saule. Pēc cīņām mums ir iespējams iemēģināt roku loka šaušanā, bet Ingus uzdrošinās uzvilkt arī kaut ko no bruņinieku ekipējuma. Pēc tam, kad Ingus ‘uztūcī’ galvā bruņinieku ķiveri un Normunds ar Kristapu ir snieguši poļu bruņiniekiem „pilno informāciju” par to, ka Ingus „vēlas izmēģināt visu un pēc pilnas programmas”, pilnā programma arī tiek pasniegta – 2 zobenu sitienu deja pa bruņu ķiveri. Te nu Ingus uzreiz var pateikt visiem, kam cīņas šķita lēnas: „Tie, kas cīnījās, parādīja visu, uz ko viņi konkrētajos “tropiskajos” apstākļos bija spējīgi, jo, ja man nepatika viens cirtiens, tad viņi tur izbaudīja pat trīs cirtienu sērijas, kas visticamāk ne īpaši labi iedarbojas uz viņu vestibulāro aparātu.” Interesanti, kāds bija paša Ingus vestibulārais stāvoklis pēc bruņu ķiveres noņemšanas?

Pēc bruņinieku cīņām lēnā gaitā varējām gatavoties svinīgajām vakariņām. Sabraukušo SAAB skaits futbollaukumā arī pamazām kļuva lielāks, un šis bija labākais laiks, lai varētu apskatīt uz pasākumu atbraukušos auto.

Svinīgajās vakariņās izbaudījām patiešām labi gatavotu maltīti. Arī poļu alus garšoja labi. Pasākumam, iespējams, nedaudz pietrūka izklaides programmas sadaļas, bet varbūt jau esam nedaudz izlepuši un salīdzinām nelielā Polijas SAAB kluba pirmo veikumu ar to, ko iepriekš izrādījuši tādi rīkošanas grandi kā Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas un Nīderlandes skaitliski lielie SAAB klubi. Tomēr Simo Lampinena prezentāciju paša meistara stāstījumā un bilžu rādīšanā poļiem izdevās iekļaut. Kā neiztrūkstoša sastāvdaļa bija organizatoru sveikšana un dāvanu pasniegšana, kā arī jaunums – ceļojoša “vāle”. Dāvanā no mūsu kluba – ‘melnā lieta’ ar upeņu sulu, lieta, kas dziedē visas kaites. Latvijas SAAB kluba apsveikuma laikā Kristaps paspēja atgādināt un izreklamēt arī 2018. gada pasākumu Latvijā. Apsveicami, ko tik Kristaps spēj paveikt īsas apsveikuma uzrunas laikā!

Te nāca pārsteigums no poļiem – izklaides sadaļa! Pēc svinīgās daļas SAAB entuziastus grupās pa 50 gab. saspieda traktorvilcieniņā un aizlingoja uz nakts ekskursiju Malborkas pilī. Pilnmēness fāzes ekskursija sākās īsi pirms 11.00 (OK, atceroties Kristapu un Arni, 23.00), kad sadalījāmies grupās, izvēloties sev vienu no 12 gidiem, kuri vadīja nakts pastaigas angļu, poļu un vācu valodās. Iespaidīgi, jo visa pils bija atvēlēta vienīgi SAAB salidojuma dalībniekiem un tādēļ varējām aplūkot pili negrūstoties, bija iespēja iekļūt visur, kur vēlējāmies, un, iespējams, pat dažās īpašās vietās, kur ikdienas tūristi netiek nemaz ielaisti. Pili veiksmīgi ar Normunda palīdzību un Ingus gādību „izstaigāja” arī sešus mēnešus vecā Dārta. Īsts bērnu ratiņu rallijs pa neskaitāmiem pils koridoriem un kāpņu līkločiem. Ar šo Ingus vēlas teikt, ka pils ir pieejama (iekarojama!) arī vecākiem ar bērniem un no spokiem nav nemaz tik ļoti jābaidās. Kopumā pils atstāja ļoti majestātisku iespaidu, daudzas no zālēm ir atjaunotas to oriģinālajā izskatā, un tā bija iespēja novērtēt pils patieso skaistumu naktī. Un tas bija fantastiski!

Ekskursijas beigās izturīgākie devās atpakaļ uz galveno salidojuma norises vietu, lai vērotu uguns šovu. Meitenes un zēni svilināja ne pa jokam, iespaidīgi. Kristaps, protams, nespēja atturēties un izmantoja piedāvājumu skatītājiem paspēlēties ar uguni. Tās ‘uzpariktes’ diezgan pasmagas esot un liesmas smirdīgas, uguni spļaut nesaņēmās.

Svētdienas rīts visiem, izņemot Normundu un Kristapu, sākas lēnām. Pasākuma programmā agra klubu vadītāju sanāksme, SAAB skaistumkonkurss un pasākuma noslēguma kafija ar kūku. Ingus ar ģimeni nolēma iepriecināt bērnus un aizbraukt uz tuvumā esošo Dino parku. Pēc skaistāko SAAB auto un dinozauru apskates (tajā skaitā dabiska izmēra tiranozaura) laiks noskaidrot skaistumkonkursa uzvarētājus un sagaidīt šī gada pasākuma slēgšanas ceremoniju. Pie noslēguma kafijas bija iespējams iegūt Simo Lampinena parakstītas kartiņas ar viņa un viņa SAAB sacīkšu auto. Neticami, bet šo iespēju izmantoja gan bērni, gan arī kungi gados, kuri spēj novērtēt šī kunga sasniegumu rallijā, un ir taču jauki saņemt no paša meistara nelielu suvenīru ar personalizētu novēlējumu.

Noslēgumā saorganizējām kopbildi ar pasākuma plakātu fonā – beidzot nu visi Latvijas SAAB vienkopus.

Un tad jau bija laiks doties tālāk. Arnis nolēma apskriet ieteiktos apkārtnes objektus, Matīss devās atpakaļ uz Latviju, kamēr Kristaps mājupceļā izvēlējās maksimālo programmu, cerot paspēt apmeklēt Vilku midzeni. Abiem ar dēlu veiksmīgi izdevās krēslā izlūkot bunkurus, bet vēl veiksmīgāk šiem izdevās neatstāt kartera eļļu uz vecās friču bruģētās piegādes takas, kas domātas bruņumašīnām, ne steidzīgiem zemvēderiem. Pēc ripojošā kaltā bruģakmens skaņu etīdes noklausīšanās Kristaps, izkāpjot pustumsā no auto skaidrā nekurienes vidū un telefona gaismā cenšoties izprast pilošo lāsīšu struktūru (dubļi vai eļļa?), jau esot uzbūris drūmu ainiņu ar sievas skatienu, bērnu raudām un evakuatora izmaksām. Bet viss beidzās labi un tradicionālajos plkst. 3.00, bet šoreiz patiešām 3.00, viņi veiksmīgi sasniedza finiša gultiņas mājās. Šī ceļojuma laikā esot paticis pilnīgi viss!

Bet tie, kam vēl ar visu redzēto un apciemoto bija par maz, devās apskatīt Gdaņsku. Te nu būs īss stāsts par Ineša, Olafa, Ingus un Normunda ģimeņu tālākajām gaitām.

Svētdienas vakarā nolēmām apmesties kādu gabaliņu pirms Gdaņskas, nelielā miestā ar nosaukumu Stegna. Tā kā ir vasaras sezona un šis piejūras apgabals ir Polijas kūrorts, tad naktsmājas ir pieejamas katrā otrajā mājā. Pēc iekārtošanās naktsmītnē dodamies peldēties uz Baltijas jūru un ieturēt vakariņas. Vakariņu vieta noskatīta, un ceļu uz jūru veicam kājām. Polijā Baltijas jūras krastā ir pieejamas dažādas izklaides, bet nav, piemēram, pieejamas pārģērbšanās būdiņas. Tas mums nav šķērslis, lai pēc neilga brīža varētu baudīt atklātās jūras viļņus. Interesanti, bet pludmalē novērojam, ka poļiem patīk būvēt sētas pat šeit. Liela daļa atpūtnieku ir izveidojusi apkārt savai atpūtas vietai nelielu metru augstu sētu, lai tik norobežotos no pārējiem atpūtniekiem. Atceļā no jūras daļa no mūsu ekspedīcijas izmēģina mazu ‘pludmales’ taksometru, kādi te kursē visu laiku un pārvietojas ar benzīna pļaujmašīnām līdzīgu troksni. Tie atgādina golfa spēlētāju mašīneles, bet tikai pagarinātā versijā. Skats labs, un pašam servisam arī nav ne vainas. Izvēlētajā vakariņu vietā ir lielākais zivju piedāvājums no visām pasākuma laikā apmeklētajām ēstuvēm. Tas neliek vilties. Vakaru turpinām mūsu izīrētās mājas Dienvidspānijas stilā (paldies Ramonai par novērojumu) veidotajā dārzā, kur varam nodoties Polijas gardumu degustācijai Latvijas pretodu sveču aizsardzībā.

Pirmdienas rīts sākas ar servisa apmeklējumu, jo iepriekšējās dienas pārbraucienā Olafa auto viena no aizmugures riepām izdomā pateikt ‘čušs’ un izskatījās, ka tā negrib, lai to remontē. Pēc tam, kad Olafa auto ir savests braukšanas kārtībā, kopīgi turpinām ceļu uz Gdaņsku.

Atrodam vietu visiem auto kopīgi netālu no Gdaņskas vecpilsētas un dodamies kājām (vai ērti iekārtojoties bērnu ratos J) to apskatīt. Papildus vēsturiskajai arhitektūrai un vecākajam ostas celtnim Eiropā ir iespējams aplūkot arī ļoti lielu skaitu poļu darinājumu; vairums vecpilsētas ielu ir atvēlētas gadatirgum, kurš, cik saprotams, ilgst vairākas nedēļas. Pilsētai ir patiešām liela, skaista un sakopta vecpilsēta. Vecpilsēta ir veidota ļoti strukturēti, un praktiski visas ielas ir izvietotas režģī. Pilsētu ir iespējams apskatīt arī no panorāmas rata.

Pēc pilsētas apskates nolemjam, ka nu ir laiks apmeklēt arī kādu poļu lielveikalu, lai paņemtu uz mājām arī kādu poļu gardumu mājās palicējiem. Veiksmīgi to arī paveicam. Pēc nelielas apspriedes vienojamies, ka Inesis ar Olafu dodas vēl vienas dienas ekskursijā un apmeklē vēl kādu no Polijas jūras krasta zvejnieku miestiem, bet Normunds un Ingus nolemj sākt ceļojumu mājup nedaudz agrāk, kā sākotnēji domāts. Lai arī bērni visu braucienu turējās superbraši, pirmās noguruma pazīmes jau sāk likt sevi manīt. Mājupceļš ir praktiski tas pats, pa kuru devāmies pasākuma virzienā. Vienīgi jaukās un saulainās dienas, šķiet, ir beigušās, un tas nedaudz traucē normālai transporta kustībai. Ir tā, ka, nesamazinot uzņemto braukšanas tempu, asākos līkumos SAAB 96 sāk balansēt uz saķeres zuduma robežas. Pirms Suwalki bērni sāk izrādīt noguruma pazīmes un Ingus savai ģimenei dod iespēju pabūt vēl vienu dienu Polijā. Normunds ar ģimeni pēc deviņiem vakarā turpina ceļu uz Latviju. Pat nemaz nenojaušot to, ka Arnis ir tikai nieka stundu priekšā un tajā brīdī ‘cīnās’ ar tumsu, pamatīgām lietusgāzēm un atrakciju, kuru dēvē arī par „pamēģini apdzīt ar jaudīga SAAB automātkārbu, kura nemitīgi cenšas spolēt lielajās ūdens peļķēs”. Normundu lietus gāzes sagaida vien Ķekavā, un ap diviem naktī Ingum tiek nosūtīta īsziņa par veiksmīgi sasniegtām mājām. Normundam nakti bija īsinājis kāds Latvijas SAAB braucējs, ar kuru kopīgi veikts ceļš no Kauņas līdz pat Bauskai.

Arī Ingus pēc brokastīm turpina ceļu mājup un ar vairākām apstāšanās pauzēm, tai skaitā stāvēšanu Bauskas remontdarbu sastrēgumā, veiksmīgi sasniedz Rīgu. Normunds vēl turpina informēt Ingu un Inesi ar Olafu par to, ka viņi visi vienlaicīgi atrodas uz E67 kādus pāris simt kilometrus viens aiz otra, un tas tikai nozīmē to, ka visi starptautiskā SAAB klubu salidojuma dalībnieki otrdienas vēlā pēcpusdienā veiksmīgi ir sasnieguši mājas.

 

Malači, poļu SAAB klubs, kas maksimāli centās parādīt savu zemi un kultūru, paldies par iespēju tikties SAAB entuziastiem no tuvām un tālām (Jaunzēlande!!!) zemēm un paldies visiem, kas radīja šī pasākuma īpašo gaisotni! Šis vasaras SAAB piedzīvojums ir beidzies! Mēs sākam gatavoties Norvēģijai!

BILDES (Arnis+Kristaps)

Diskusijas