Tā kā šajā posmā bija kautkāda ne pārāk saprotama saistība ar TV šoviem (ar nosalušām līgavām galvenajā lomā), tad es to nosaucu par „Gandrīz Ideālu Stūrmaņu” posmu. Tā kā daudzi letiņi mūsdienās, arī viens no kolorītākajiem šī pasākuma pilotiem (Inesis)bija emigrējis uz ārzemēm (uz 3 dienām:D), tad man radās vienreizēja izdevība aizņemties viņa stūrmaņu zvaigžņu komandu pieredzes apmaiņas braucienam. Jāteic, ka nedaudz nervozēju, jo pirmkārt, skaidrs, ka nedrīkstu viņus pievilt, otrkārt, ka auto būs jāvada uzmanīgāk, jo mūsu būs vairāk kā ierasts (parasti braucu divatā, bet šoreiz būsim pilns auto). Atbildība dīvaini „spieda” uz smadzenēm, un nakts mellumā izbraucot, jau sajutos miega badā. Sākums daudzsološs – pie stūrmaņu uzņemšanas vienas durvis, protams, tās, kuras visvairāk jāvirina, atteicās aiztaisīties:O. Nu, nekas, pieturēsim ar roku, cerams nevienu nepazaudēsim:))).

Startā pārsteidza, ka man nekas nav jādara, visu izdara Komanda, visas kartes un rakstāmie ir līdzi, maršrutu rēķinām gaitā, neskaidru jautājumu nav, nevienam slikti nepaliek un viss notiek bez manis! Atliek tikai cītīgi stūrēt! Tomēr lai gan bija gaiša diena, braukšana šoreiz šķita pagrūta, jo, iespējams, tāpēc, ka nebiju lāga gulējis vai dēļ savādajiem „krēslas” mākoņiem un uz ceļa sapūstā sniega, neatstāja sajūta, ka piemeties kautkāds vistas aklums, kad ceļš saplūst ar blakus esošo lauku un brīžiem jāmin, kur kupenās sapūsts ceļš, kur arumi. Kā jau pieraduši visur piebraukt, pie viena no pirmajiem punktiem iebraucam špūri svaigajā sniegā mežā pie objekta un... zzz, atpakaļ netiekam! Nu SAABs tomēr nav džips. Apdomāju likt lietā nesen iepirktās pretbuksēšanas plāksnes, bet labi, ka mūsu ir daudz un sniedziņš vēl viegls, -nez kā gāja tiem, kas te brauca pēc mums, vadoties pēc iebrauktajām sliedēm?:)

Reāli pārsteidza, ka pirmo reizi es vispār pat karti neredzēju, stūrmaņi katrs nodarbojās ar saviem darbiņiem, neviens nevienam netraucēja, bet palīdzēja, tsk. kautrīgais jautājums: „Tu jau viņu nelaidīsi?”, -jopcik, jābeidz gulēt pie stūres un pa galveno ceļu braucošais leitis IR jālaiž! Huh, savācos!

„Pa brūnajiem brauksim?”, un mēs jau smuki lecam no gludi izšķūrēta lielceļa...baltā pūderītī. Te kartē ir ceļš, bet dabā ne pārāk. Sniegs nāca pāri stiklam tā, ka priekšā viss satumsa un salonā iestājās pārdomu klusums par lēmuma gudrību. „Moška griežam apkārt, kamēr vēl var?” „Ko nozīmē var?” Uz svaigi sapūstā lauku ceļa, kas nav īpaši platāks par auto, esam mēs vieni, sajūta, ka kāds mūs turētu pie astes, brīžam stingrāk, brīžam „palaižot” ieskrieties. Cenšos, stūri negrozot, uzminēt, kur palicis ceļš, kustam ar 3 robu, līdz pamatīgākā kupenā sapinos un esam mierā. Hā, nekā, ar ieskrējienu šturmējam vēl 3 km, līdz atduramies ... žogā. Jancīga leišu pieeja karšu zīmēšanā vai jaunu teritoriju apgūšanā, bet apgriezties nācās gan! Pašiem un auto par pārsteigumu viss izdevās bez traktora un ārā kāpšanas! Ne pats ātrākais maršruts, tomēr, iespējams, šo nervus kutinošo mirkļu dēļ bija vērts piegrūzt pilnu motortelpu ar sniegu:).

No šī posma interesantākajām epizodēm jāmin 3 km brauciens „pa sliedi” līdz KP, apspriežot „diez kā mainīsimies”. Turpceļā esam vieni, bet, nākot ārā, pretī stumjas auto karavāna, loģiski, nevienam nav gribēšanas stāties un laist pretimbraucēju, maiņa notiek bez stresa raitā gaitā, un tomēr ar pēdējo auto mums samainīties īsti neizdevās. Sorre, attā, spogulīt, spogulīt!:(

Lietuvā no citām reizēm 2 atšķirīgi KP, vieglais – jābildējas ar plandošu brōļuku karogu, otrs - „ar pārdevēju aiz letes”. Pēdējais nemaz tik viegli rokās nedevās, jo lai gan tauta draudzīga, tomēr drošības instrukcijas ievēro un kuru katru „pie kases” nelaiž. Bet mēs uzticami:). Vispār leiši dikti naski uz palīdzēšanu,-vairākos KP nāca klāt, uzdodot mūžam neatbildamo jautājumu „Što iščitje?”. Lietuva palika atmiņā kā zeme, kur katrā sevi cienošā krustojumā ir kāds liels pieslīpēts akmenis ar uzrakstu vai eņģeli, bet katrā otrajā ciemā pa smukai senatnīgai dzirnavai. Baznīcas, krusti, protams, arī bez skaita, kā kārtīgā katoļu zemē pienākas. Kāpēc bija nekurienē jāfotografē kautkāds skurstenis, nesapratu.

Njā, visi bijām tik aizņemti, ka atšķirībā no citiem posmiem, pat neēdām, bet finiša karbonāde ar putojošu Bauskas gaišo bija īpaši garšīga. Iespējams tas arī tāpēc, ka, šķiet, visus iepriekšējos Bauskas rajona posmus mani ir vajājušas tehniskas ķibeles līdz pat striķim mājupceļā, bet šoreiz vecais auto nepievīla. Tik siltās telpās iedzīts, noplūda tik pamatīgi kā nekad,- visās spraugās sadzītais pūderītis ledus veidā turpināja atkust vēl 3 dienas.

Ceru, ka mūsu visu sarūpētie gardumi sagādāja prieku adresātiem, bet orgu sarūpētie auzu pārslu cepumiņi bija varen garšīgi!

Paldies organizatoriem, paldies maniem stūrmaņiem un paldies dalībniekiem par omulīgo atmosfēru pasākumā! Būtu mēs vēl nedaudz uzmanīgāki, būtu otrie-trešie (Arnijam/Bizenājam/bio šī paša iemesla dēļ spīdēja 1.vieta), bet tas nākošreiz! Brauksim vēl!

Arnijs wrote:Malači Alfisti Lai izdodas!

KoreFun wrote:Šodien pa objekta logiem vēroju kā uz šitā ezera nēsājās Quattro audi, Subarists, vēlāk trakais pilnpiedziņas Frontera. Piebraukt izpētīt nesanāca, bet no attāluma izskatījās, ka varētu būt diezgan interesanti. Tur par kkāds aplis ir izbraukāts. Bez šipiem laikam nebūs baigi interesanti, jo pa vidu ir pliks ledus izslīpēts