elmo wrote:Reiz parciņā kad sīkajiem aizrādīju, ka nav labi sēdēt uz soliņa atzveltnes un kājas likt tur kur citi liek savus dibenus dabuju atbildi : "ej d...st pi.i".Sākumā paķēru nelielu šoku un nezināju ko iesākt. Kaut kā to sagremoju,apsmadzeņoju un atbildēju: "neesmu skolotājs, tāpēc varu ievilkt starp acīm"!
Varbūt nebija tā pati labākā atbilde un pamācošākā, bet toreiz palīdzēja un jaunatne pratās.
Ja kāds skolotājs ko līdzīgu mēģinātu, noteikti paliktu bez darba, tāpēc es tos skolotājus neapskaužu. Mūs dienās pat nedrīkst skolēnam likt slaucīt tāfeli, jo tas esot apkopējas darbs!

edijs wrote:Man kā izbijušam skolotājam te būtu ko teikt. :D Nav tik traki ar to palikšanu bez darba, tas ir baigi atkarīgs no skolas vadības. Un arī no konkrētās situācijas un indivīda. Daži sīkaļas ir tik ūbernekaunīgi, ka nu tālāk nav kur. Bet viņi jau īstenībā to paši arī zin. Un tāpēc viņi neies sūdzēties, ja paņem aiz škvarkas un brutāli izmet no klases. Tikai vajag viņu nolikt pie vietas - brīdī, kad viņš kaut ko iepīkstās par savām tiesībām, momentā ņemt aiz škvarkas un vilkt direktora kabineta virzienā. Ar domu - tu pastāstīsi savu versiju, es savu. Un vecākus arī, lūdzu, pie manis tuvākā vecāku dienā, gribu ar viņiem parunāties par bērnu audzināšanu, tiesībām un pienākumiem. Un ziniet - lai arī es mēdzu kādu vidusskolas čalīti kādreiz tā tiešām stringri saņemt un izlikt aiz durvīm, neviens nekad negāja kaut kur sūdzēties. Jā, es zinu, ka man nav tiesību viņu izlikt ārpus durvīm, jāatrod citi varianti. Bet praksē šitais nestrādā, ir atsevišķi izņēmumi, kuriem pa labam nu nekādi nepielec. Un kāpēc gan man stundas laikā jātērē laiks audzinot vienu hiperaktīvo? Tas nav mans uzdevums. It īpaši vidusskolā. Man ir jāuzspēj izņemt cauri lūk tāda un tāda viela. Un pastāstīt to audzēkņiem tā forši un saprotami, lai radītu viņos kaut necik kādu interesi. Un tas nav iespējams, ja viens kaut kur stūrī vārās pa vidam, izspļauj pa kādai replikai. Viņš traucē citiem mācīties - un citiem ir tiesības mācīties. Un to citu tiesības sasummējās un ir pārsvarā pār attiecīgā indivīda tiesībām uzkavēties vēl kaut mirkli klasē. Tāpēc es pieņemu mērus - hops hops un ar lielu blīkšķi ārā pa durvīm. Bez komentāriem. Klasē iestājās absolūts klusums un darbs mierīgi var turpināties.

Ak jā - ar tiem vecākiem ir interesanti. Es varētu pastāstīt ne vienu vien tādu runāšanos ar šamiem. Atnāk, atved pie rokas savu dēliņu. Un dēliņš pēkšņi tāds paipuikiņš, ka tik turies. Mājās viņš ir zelta gabaliņš - un nav grūti tādam būt, jo vecāki nāk mājās vēlu un cik tur tās dažas stundas vakarā ko nociesties un būt labam puikam. Un nevar tak ar senčiem kašķēties, viņi dod normālu kabatasnaudu. Bet pa dienu gan noraujās no ķēdes un ir pavisam cits cilvēks. Un tad mammītes brīnās - kā, vai tiešām, nē, tas tak nevar būt, manējais tak tā nemūžam nedarītu, pasardies. Darītu un vēl kā darītu... Un te mēs nonākam pie audzināšanas. No vienas puses - man nav tiesību pieaugušiem cilvēkiem mācīt, kādas kļūdas viņi pieļāvuši savas atvases audzināšanā. Kā grib, tā lai audzina, ne mana daļa. Pie tam daļa šo kļūdu jau ir pieļautais ļoti ilgā laika posmā un tā uz sitienu ne visu var mainīt. Bet var mēģināt. Skaidrs ir tas, ka lielākās problēmas sīču uzvedībā rodās no uzmanības trūkuma un bezdarbības. Tik vienkārši, bet ne katrs to ir laikus sapratis, audzinot savas atvases. Nu lūk - tātad man it kā nav tiesību kaut ko skolēna vecākiem klārēt, kā man šķistu pareizāk, ko viņi ne tā darījuši, utt. BET - man ir tiesības prasīt, lai viņu sīcis stundā uzvedās kā pieklājās. Lai viņš nemācās, ja negrib, lai viņš kaut guļ stūrī, man tak vienalga. Bet viņam nav tiesību traucēt ar savām darbībām citiem klasesbiedriem. Un, kamēr viņš ir tik mazs un stulbs, ka pats to nesaprot, par viņa rīcību atbildība jāuzņemās vecākiem. Kā viņi tiek tālāk ar savu bērnu galā, nav vairs mana darīšana.

Smith wrote:Es neesmu skolotājs, bet par kukuļiem ir tā: strādāju loģistikas sfērā un tur īpaši tagad valda izdzīvošanas instinkti... Man arī ir piedāvāti visādi "labumi", lai tik viņus izvēlos kā pārvadātājus, BET zinu vienu: līdz ko vienreiz tu padodies šādam kārdinājumam, tu esi zaudējis uzticību uz mūžīgiem laikiem. Tāpēc lūdzu Dievu, lai nekad neiekristu šādā bedrē...:silly: