Pie izbraušanas no angāra biju ielicis pirmo ECU, kas bija pa rokai - domādams, ka tur jābūt stock Aero softam. Taču nē, vakar sāku skatīties, ka tur ir Hirsch Stage 1. Man jau šķita aizdomīgi, ka kaut kā pārlieku atsaucīgs zemajos apgriezienos.
Tā kā motors šobrīd tiek darbināts piebraukšanas režīmā un neko jaudīgāku par stock nevajag (un varbūt arī nav veselīgi), šorīt ierakstīju stock softu. Tas, ka normāli gāžot ar normas robežās steidžotu rij mazāk zupu, man sen ir bija skaidrs, taču biju nedaudz pārsteigts, ka tas pats ir jūtams arī ar itin mierīgu braukšanu. Pārsvarā turos 2k rpm rajonā, uz šosejas tā ap 2.5k (un izrādās, ar to pilnībā pietiek, lai brauktu gandrīz tik pat raiti, kā ikdienā). Laikam jau visa sāls tajā, ka Hirsch pie apakšām ir jūtami ņiprāks, savukārt stocku sanāk iespiest vairāk, lai dabūtu ārā to pašu. Bet nu, atšķirība vērā ņemama - ap stabilu litru pie identiskas braukšanas.
Lai arī motoram saudzīgā braukšana ir salīdzinoši ekonomiska (nezinu vēl, cik melo paneļa rādījumi, bet pēc 150 kilometriem ar Hirsch steidžu tur bija 7.6, tagad pēc 150 kilometriem ar stock softu 8.5), tomēr emm.... prasās gāzi.
Ja iekš 900OG vēl to benzīnu es leju baigi nerēķinot, cik tas izmaksās (jo braukšanas prieks nav izsakāms naudā un ar to auto arī netiek braukts gluži katru dienu), tad ar 9000'šo, kas tiek braukts ikdienā un daudz, maciņa biezums strauji rūk.
Ok, nav jau tā, ka nevarētu atļauties, bet psiholoģiski ir nu ļoooti grūti, ja divi pārējie sētā mītošie 9000'šie ir ar gāzi un ir pierasts pildīties pa aptuveniem 35 santīmiem litrā.
Nil: oranžie pagriezieni izņemti, balti ielikti.
